Miers. Klusums. Atgriešanās. Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Un lai gan šodien Adventes vainagu variācijas šķiet teju neierobežotas, senās tradīcijas, kas sakņojas jau 5. gadsimtā, par īstu Adventes vainagu runā ļoti konkrēti.
Advente un baznīca
Nosaukums „advente” aizgūts no latīņu valodas vārda „adventus” ar nozīmi “atnākšana” un tiek saistīts ar kristīgo pasauli, kur sveces vainagā simbolizē zvaigznes, kas mirdzēja debesīs Jēzus dzimšanas brīdī, bet vītais un greznotais vainags sevī joprojām iemieso apļa simbolā iekļauto bezgalību un dzīvības spēka nepārtrauktību.
Kristīgie cilvēki katru Adventes svētdienu dodas uz baznīcu, atceroties gan Dieva solījumu par pasaules Pestītāju Ēdenes dārzā, gan praviešu solījumu Vecajā Derībā par pasaules Pestītāja nākšanu, gan Jāņa Kristītāja norādījumus par Pestītāju tautas vidū un Kristus norādījumus par Viņa otro atnākšanu Lielajā Tiesas Dienā.
Šajā laikā luteriskajā baznīcā pirmā svece tiek dēvēta par pravieša sveci, simbolizējot cerību - Kristu, otrā ir Betlēmes svece, apzīmējot aicinājumu uz pestīšanu, trešā ir ganiņu jeb prieka svece, bet ceturtā tiek degta kā eņģeļu jeb mīlestības svece.
Senās tradīcijas
Kamēr kristīgā pasaule šajās četrās nedēļās atzīmē savu jaunā gada sākumu, skaistu vainagu veidošana un sveču degšana neizpaliek teju nevienā ģimenē. Un izrādās, ja vēlamies veidot autentisku Adventes vainagu, ir jāievēro diezgan precīzi noteikumi. Vainags jāpin no skujkoku zariem un jāizvēlas trīs violetas un viena rozā krāsas svece. Un vainaga vidū nedrīkst aizmirst par piekto – baltas krāsas sveci, kas simbolizē Dieva jēru un grēku piedošanu, un to aizdedzina tikai Ziemassvētku vakarā.
Violetā krāsa šajā tradīcijā simbolizē lūgšanas, gavēšanu, upurēšanos un labos darbus Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Lasāmi stāsti, ka Vecajā baznīcā trešajā Adventē priesteris iedzīvotājiem devis rozā rozi un ietērpies rozā apmetnī, tā simbolizējot prieka tuvošanos. Tieši tāpēc trešajā adventē pēc senajām tradīcijām būtu jādedz rozā krāsas svece.
Lai gan pastāv viedoklis, ka tradīcija ar sveces aizdegšanu Adventes vainagā, radusies samērā nesen, pirmssākumi šodienas vainagu pīšanai meklējami jau vairāk kā pirms sešpadsmit gadsimtiem! Tikmēr nevaram arī apstrīdēt, ka stāsts par kādu no Hamburgas bērnu namiem, kurā 1833. gadā, audzinātājs Henrihs Vikkerts ierosināja svētku priekšvakarā nopīt lielu, skaistu vainagu, pie kura sveču gaismā bērniem pulcēties un klausīties Ziemassvētku stāstus, nav daudz tuvāks mūsdienu Adventes laika izpratnei un tradīcijām.
Līdzīgas tradīcijas pasaulē
Zināms, ka jau vidusslaikos senie ebreji iedzedza sveces Hanuka svētkos, tāpat arī senie īri Ziemassvētkos goda vietā uz galda novietoja lauru lapu vainagu (atceroties Kristus ciešanas pie krusta), kura centrā dega balta svece.
Tomēr, neraugoties uz Adventes laika tradīciju vēsturi, šajās četrās nedēļās mūsdienās ikviens ir aicināts uzsākt ceļu pertī lielākai iejūtībai, sapratnei, mīlestībai un cieņai ne tikai vienam pret otru, bet arī katram pašam pret sevi. Nav būtiski, vai dedzam sveci dievnamā vai uz sava saimes galda – lai katram miera un prieka pilns Ziemassvētku gaidīšanas laiks.