Svece ir viens no cilvēces pirmajiem izgudrojumiem, kas sevī glabā tik senu vēsturi, ka par pašiem tās pirmssākumiem līdz mūsdienām precīza informācija joprojām nav atrodama.
Agrīnās civilizācijas un pirmie eksperimenti
Pirmās liecības par sveci tās šodienas izpratnē atrodamas jau agrīno civilizāciju laikos, kad Senie ēģiptieši veidoja ko līdzīgu dakts svecēm, niedru stingrākos dzinumus mērcējot kausētos dzīvnieku taukos.
Uzskata, ka vissenākās sveces tika gatavotas no vaļu taukiem Ķīnā, Cjiņu dinastijas laikā, kas valdīja no 221. līdz 206. g. p.m.ē. Tolaik dakts vietā lietoja vienkāršu savirpinātu auduma strēmeli. Agrīnās civilizācijas Ķīnā par dakti izmantoja sarullētu rīspapīru, bet vasku ieguva arī no vietējiem kukaiņiem, augiem, to jaucot pat ar dažādām sēkliņām. Japānā vasku ieguva no riekstiem, tikmēr Indijā sveču vaskam izmantoja vārītus kanēļkoka augļus.
Senais bišu vasks
Ap to pašu laiku 3.gt. p.m.ē. Senie romieši jau bija sapratuši, ka daktij var izmantot sarullētu papirusu, bet mērcēt to ne tikai kausētos liellopu vai aitu taukos, bet (lai gan retāk) arī kausētā bišu vaskā, un tad to dedzināt.
Kad Eiropā tika atklāts bišu vasks kā ļoti labs sveču veidošanas materiāls, aizsākās bišu vaska sveču laiks. Atšķirībā no dzīvnieku taukiem, šis vasks degot neradīja dūmus un izdalīja patīkamu aromātu. Ierobežotā daudzumā iegūstamā līdz ar to ļoti vērtīgā izejviela, primāri pienācās baznīcām, bagātajiem un ietekmīgajiem. Vienkāršo ļaužu mājās gan joprojām tika izmantotas aitu tauku sveces.
Deviņpadsmitā gadsimta sveces
Līdz ar vaļu zvejniecību kā nozares uzplaukumu 18.gs. beigās tika atklāts, ka vaļu (precīzāk kašalotu jeb zobvaļu, ko sauc arī par spermas vaļiem) tauki kā materiāls sveču ražošanai iegūstams salīdzinoši vienkārši un izmaksā lētāk.
Kašalota galvā esošā pienbaltā viela - spermacets, kas atrodas virs galvaskausa, - bija materiāls, ko izmantoja arī sveču veidošanai. Kristalizējot šo tauku eļļu, ieguva masu, kas degot neizdalīja smaku un radīja gaišu liesmu.
Kopš viduslaikiem šis solis sveču veidošanā bija liels pavērsiens, jo tikai šādi veidotas sveces tā īsteni varam saukt par svecēm, kādas zinām šodien.
Kad 1820. gadā franču ķīmiķis Mihaels Eugene Ševrels atklāja, kā no dzīvnieku taukskābēm iegūt stearīnskābi, aizsākās stearīna vaska ražošana. Šis sveču materiāls bija ciets un izturīgs, degot neizdalīja smakas un dūmus. Ar to laiku stearīna sveču ražošana Eiropā joprojām ir populāra.
Un tikai pēc tam sākās parafīna sveču ražošana! Ap 1850. gadu, kad ķīmiķiem izdevās radīt parafīna vasku, aizsākās augstas kvalitātes nearomatizēto parafīna sveču veidošana. Tomēr šis materiāls kusa pie salīdzinoši zemas temperatūras, tāpēc ar laiku tam tika likta klāt stearīnskābe.
Sveces šodien
Par pieejamu preci sveces kļuva tikai 1834. gadā, kad izgudrotājs Džozefs Morgans izveidoja pirmo mehānisko sveču ražošanas mašīnu. Tad stundas laikā bija iespējams pagatavot apmēram 1 500 sveces!
Bet tikai 80. gadu vidū sveces kļuva par pieprasītu preci, ko izmantoja ne tikai kā dekoratīvu priekšmetu telpu atmosfēras veidošanai, bet arī noskaņojuma uzlabošanai, iegādājās kā dāvinas. Tolaik jau bija pieejamas dažādu formu, krāsu un smaržu sveces. 1990. gadā tika izstrādāti jauni sveču vasku veidi – farmācijas ķīmiķi no ASV ieviesa sojas pupiņu vasku, kas bija mīkstāks un dega lēnāk kā parafīns.
Šodien sveču materiālu dažādība var pārsteigt! Lai gan visvairāk sveces tiek ražotas no parafīna, ko iegūst no naftas, ir daudz dabīgu sveču alternatīvu – ne tikai jau pieminētais stearīns un bišu vasks, bet arī sojas, palmu, rapšu, olīvu un pat kokosriekstu vasks!